Kam pieder tava balss?
Pēdējā laikā gaisā virmo tēma par balsošanu, savas balss atdošanu. Par šo tēmu man raisījās pārdomas ar ko vēlos padalīties. Protams, ka beigās tas viss aizvirzījās uz izglītību.
Mēs pat vairs neatceramies, kurā brīdī mēs sākām savu balsi atdot citam, kurš sola pārstāvēt tevi un tavas intereses. Uzskatu, ka mēs esam pazaudējuši lielu daļu no savas balss, savu brīvību lemt par sevi, par saviem bērniem. Un šeit nav runa, ka mēs ik pa 4 gadiem varētu mainīt savu balss pārstāvi. Es gribu savu balsi atpakaļ jautājumos, kas skar manu ģimeni. Es vislabāk zinu, kāda izglītība, kāda veselības veicināšana ir nepieciešama manam bērnam. Mūsu iespēja lemt par to visu ar katru gadsimtu samazinās. Ja tu vēlies saņemt izglītības pakalpojumu, ko tu uzskati par kvalitatīvu un piemērotu taviem bērniem, tad pats par to maksā (neesmu lēmējs par saviem nodokļiem savu bērnu izglītošanas kontekstā), ja vēlies bērnus laist pasaulē savās mājās, tad atkal pats par to maksā u.t.t. Šis ir jautājums, kas būtu ietekmējams un maināms, lai nauda sekotu nevis uz skolu vai ārstniecības iestādi, bet sekotu tavam bērnam. Visā plašā pārstāvniecību piedāvātāju vidū vēl neesmu atradis tādu ar ko rezonētu mana balss šajā jautājumā.
Kaut kad 19./20. gadsimtā mēs esam bērnu attīstības jautājumus nodevuši citiem - valstij, pašvaldībai, skolai un skolotājiem, ar katru brīdi vairāk zaudēdami pārliecību un ticību tam, ka patiesībā mēs paši vislabāk zinām, kas ir mūsu bērnu ceļš, kā viņu vislabākā veidā audzināt un attīstīt. Viņa balss arī ir atdota kādam citam. Katra ģimene - tētis un mamma vislabāk pazīst savu bērnu un redz viņa milzīgo potenciālu, viņa ceļu, kurā bērns jāatbalsta un jāvirza. Skolās tomēr joprojām skatāmies uz vidējo - cenšamies uzlabot vidējos rādītājus, veidojam procesu, lai vidēji visi būtu sekmīgi, visi vienā virzienā un ātrumā. Vai tam visam ir risinājums? Ir!
Izglītības sistēma ir jāveido individualizēta, vērsta uz katra bērna potenciāla atvēršanu un attīstību. Katram savs ceļš, savs ātrums, bez salīdzināšanas ar citiem. Tikai ar sevi pašu - vai esmu pagājis tālāk par vakardienu un vērtējums nav kā selekcija, kurā grupā es būšu piederīgs - teicamniekos, viduvējos vai nesekmīgos. Vērtējums ir nevis par mani, bet par manu ieguldīto darbu - izskaidrojošs, atbalstošs un motivējošs.
Es savu balsi esmu atguvis. Esam bērnu ienākšanu sagaidījuši mājās, bērnu attīstības jautājumus esam no valsts / pašvaldības / skolas paņēmuši atpakaļ ģimenē. Arī mūsu bērni ir atguvuši savu balsi un saprot, ka nav maza skrūvīte lielajā mašinērijā, bet ir lēmēji par sevi, savu attīstību, savu ceļu. Ja mēs šādi balsotāji būsim vairāk, tad pie mums atgriezīsies mūsu balss un mūsu vara lemt par mūsu bērniem, kas pozitīvi iespaidos katra bērna un, beigās arī, nācijas likteni.
Taču joprojām meklēju to, kam atdot savu balsi demokrātijas platformas ietvaros šajās vēlēšanās. Par ko balsosi tu?