Šī laika dusmas, bailes, pārdomas un vērojums
Šajā bildē jūs redzat vienu no lielākajām mana šī brīža vērtībām.
Atceros, kad man dzima bērni, biju tik pieņemoša pret mazo jaundzimušo.. Bet ar laiku rodas tik daudz prasību pret cilvēkbērnu! Prasības par to, lai ir kārtība, lai ir empātija, lai ir samērīgums un tā tālāk... turpinot ar prasībām attiecībās, šķīvja saturā, mājokļa, sociuma un globālā iekārtojumā.
Šoruden tas mani nogurdināja. Es gribēju izbeigt šo prasību riteni, kas braukā man pāri šurpu, turpu. Šoruden es jutos tik neparasti gaiši sirdī līdz tam brīdim, kad pienāca “valsts” svētki un manī uzausa dusmas par notiekošo, kam sekoja bailes par lielo atšķirību starp to, kam tic sabiedrība un kam seko mana sirds.
Dusmas par to, cik ļoti esam sevi iegrožojuši birokrātijā, prasībās, kalpošanai burtam, likumam un tradīcijām kurām sekojam nevis ar klātesošu apziņu, bet ieraduma un bara pēc! Attopieties!!!!, es domāju. Kur mēs visi esam ieberzušies? Vedam savus mazos bērnus pie dažādiem nepazīstamiem vīriem un sievām “mācīties”, pašiem jāiet uz darbu, jāpelna nauda, jānopērk veikalā ēdiens kas nācis sazin no kurienes, jānomaksā rēķini un kam vēl kredīti.. un kur vēl tajā visā paliek laiks? Kur mēs pa īstam ieguldam savu enerģiju, kam kalpojam? Parēķinam- tik stundas tur, tik tur... Tik ilgi esam rīkojušies pret sevi ieraduma pēc..no paaudzes paaudzē. Es jūtos izbāzusi vienu pusi sevis no tā vāveres riteņa, jo sāku redzēt to visu un rīkoties savā un savas ģimenes labā. Bet otra kāja palikusi tur kur tā ir, jo pasaule ir tāda kāda tā ir. Un ir tik ļoti liels diskomforts.. Tās dusmas nāca par to, ka man ir skaidrs ko vēlos piedzīvot, bet vecās dekorācijas vēl turas savās vietās. Joprojām sastopu ticīgos šai vardarbīgajai sistēmai, kas padara mūs ieslodzītus. Jā, kāds vēl baidās no trakajiem, no anarhijas- bailes baiļu galā. Ir cilvēki kas saka, tad jau labāk dzīvot ar policiju un armiju, lai tikai trakie nesatrakojas... bet es redzu, ka šāda sistēma tieši vairo jukušos un karotājus. Vēl daži jūt, ka tā dzīvot ir grūti, toties droši (jo pazīstami) un neko citu nav iepazinuši. Draugi, tā sistēma kādreiz vēl stāvēja uz četrām kājām, bet tagad droši varu teikt, ka ir palikušas trīs kājas, no kurām viena jau ir nokalpojusi. Tā kāja tūliņ pārlūzīs, vai esat jau padomājuši ko tad darīsiet? Ko darīsim milzīgā sistēmas krīzē? Tālākais atkarīgs no mums pašiem. Radīt savu dzīvi saskaņā ar sevi. Izbeigt cīņu ar šefu, skolotāju, policistu un baņķieri. Dzīvot savu dzīvi. Mierīgi un cieņā pret sevi un pasauli.
No otras puses tuvojās bailes, ja nu man ir “aizbraucis jumts” par tēmu, ka mēs visi varam dzīvot no sirds, nenodalot mācīšanos un darbu no dzīves!? Šobrīd tas man šķiet izdzīvots un es par to vairs nešaubos, bet brīdī kad šajā pārdzīvojumā jūtos mazākumā no ļaužu masas, tas mani uz laiciņu izbiedēja. Ja nu tiešām es nerīkojos taisnīgi? Varbūt tas kā dzīvoju un vēlos piedzīvot dzīvi ir mans egoisms? Nebija ilgi jāgaida, kad tas šaubu korķis izsprāga un man kļuva skaidrs, ka tomēr dzīvoju saskaņā ar sevi. Gan jau man vēl daudz kas ir jāmācās un esmu gatava to darīt, tomēr es sev godīgi varu pateikt, ka dzīvoju to dzīvi, kurā rīkojos cilvēcīgi. Dzīvi, kurā es nejūtos kā planētas, bērnu un līdzcilvēku nodevējs. Tās pārmaiņas nākušas lēnām un vienlīdz strauji, sastopu cilvēkus, kuri jūtas tāpat. Katrs ir savā vietā, izmērā un laikā. Lieli koki, mazi koki. Nav man vairs ko dusmoties. Pasaule ir tāda, kāda tā ir. Es dzīvoju un vēroju visas savas dusmas, bailes un to izšķīšanu. Tomēr es tik ļoti ļoti...no visas sirds novēlu, lai šī zeme piedzīvo gan savas dabas tīrību, gan īstu cilvēcību, kur mēs viens otru skaidri jūtam, cienam, palīdzam. Kur visi mēs un mūsu bērni, zemes bērni, ir klāt pie mums un pie cilvēkiem, kuriem no sirds uzticamies, nevis pie svešiem vīriem un sievām, kurus iespējams neesam pat satikuši. Mēs esam pelnījuši mieru. Mēs esam pelnījuši veselību, brīvību, saticību. Pagaidām to visu smērē politika, birokrātija, meli un piesārņojums visos līmeņos. Ieraugiet piesārņojumu! Sekojiet tīrībai! Mūsu sirds ir tīra, uz to var paļauties. Esiet godīgi pret sevi un citiem. Cauri nāves vārtiem iesim tāpat mēs visi, taču nāve nemīl melus. Dzīve mūs grib mīlēt, ļausim taču beidzot. 🙏🏼