Radošums skolās
Starpbrīža priekšrocība bērnam ir tā, ka starpbrīdī viņš var darīt to, ko viņš grib, to, kas viņu motivē. Viņš var pētīt, mācīties, sadarboties kā viņš grib, viņam ir izvēle. Stundās tev izvēles nav. Būtiskas izvēles nav. Stundas temats jau ir noteikts, sadarbības formas jau ir noteiktas. Spēles noteikumi ir pateikti un tad tajā stūrī, kur esi ievietots, tev iedod iespēju izvēlēties, formāli. Tad tev ir jādara tas, ko tu visdrīzāk negribi.
Iespējams, ka šajā brīdī, ņemot vērā ugunsgrēkus Austrālijā, gribi izpētīt par uguni, par vidi, par klimatu. Šī ir top tēma, par ko vajadzētu šobrīd visiem ļaut uzzināt, izpētīt, bet nē, ir cita programma, tu to nevari ietekmēt. Skolotāja saka: “Tagad darīsim šo un to, jo tas ir pēc manas programmas. Man jau nav jāstrādā pēc būtības, bet pēc papīriem. Jo man neuzticās. Skolotāja darba kvalitāte tiek vērtēta pēc eksāmenu rezultātiem. Piedod, bērniņ, es nevaru atļauties radošumu, jo radošuma rezultāts nav prognozējams un nav izmērāms. Tāpēc dodu jums standartizētus uzdevumus ar “pareizām” atbildēm un punktu sistēmu.”
Aizvien vairāk papīros, aizvien vairāk noteikumos, aizvien vairāk sašaurinam robežas un tad, kā iedzītas aitas aplokā, bērni ganās. Protams, ka gan aitas, gan mēs pierodam pie šiem ierobežojiem, pie nebrīves. Bet vai mēs vēlamies pazaudēt mūsu brīvību, mūsu rotaļīgumu, mūsu radošumu? Atbilde ir viennozīmīga, tikai šis jautājums nav birokrātu dienas kārtībā. Tiekam trenēti prātīgumā, lai arvien vairāk atrastos laikā, telpā, lineārismā, lai aizvien vairāk būtu materiālismā.