Renesanse IZGLĪTĪBĀ
Arvien skaidrāk apzinos, ka pasaule ir izslāpusi pēc patiesas RENESANSES, kur cilvēks dzīvotu harmonijā ar sevi, dabu, kosmosu. Lielā mērā atbildību par esošo situāciju ir jāuzņemas valdībām, izglītības ministrijām, skolām, skolotājiem, kas ir aizvedusi cilvēci strupceļā. Pastāv liela iespēja, ka mēs visi tuvākā laikā piedzīvosim ekoloģisko katastrofu vai krīzi, kas mainīs mūsu ikdienu līdz nepazīšanai. Cilvēks ir apaudzis ar iedomību un uzpūtību, iedomājoties sevi par planētas vai pat universa centru. Bet vai tas tā ir? Vai mēs varētu pastāvēt bez pārējās ekosistēmas? Ja no zemes pazustu kāds no ekosistēmas - kukaiņi, dzīvnieki vai augi, tad drīz vien to pēdās sekotu arī cilvēks, viņš nespētu izdzīvot bez kādas daļas no ekosistēmas, savukārt, ja no planētas pazustu cilvēki, tad visa ekosistēma varētu sākt svinēt dzīvi, jo nebūtu vairs parazītu, kas izmanto, pārdod un piesmej visu dzīvo. Pasaule uzmirdzētu!
Šobrīd globāli notiek idejiskā sadursme starp scenāriju, kur ekosistēma aizies bojā (egoisms, patērēšana) un scenāriju, kur cilvēks atgriezīsies ekosistēmā. Uzskatu, ka izšķiroša nozīme šim pagriezienam ir tieši izglītībai, kas var pozitīvi ietekmēt planētas nākotnes scenārijus. Esošā situācija mani mudina domāt par izglītību ne tikai manas ģimenes (mācamies mājās), bet visas planētas kontekstā. Ir parādījusies vilkme, kas aicina veidot nākotnes izglītības platformu, kas balstītos uz ekosistēmas principiem, uz saprāta nevis prāta attīstību, uz cilvēku audzināšanu, kas nāktu par labu visai ekosistēmai.
Stāstu sērijā IZGLĪTĪBAS STĀSTI jau aprakstīju, kāda ir esošā situācija un kādu redzu nākotnes izglītību. Šajā rakstā vēlos uzsvērt galveno principu, ko būtu jāievēro veidojot to. Pasaulē šobrīd daudz runājam par daudzveidības samazināšanos dabā, kas negatīvi ietekmē visas planētas ekoloģisko situāciju, kas novedīs pie globālas katastrofas, ja nekas būtiski nemainīsies tuvākajā laikā. Kaut kādā mērā saknes tam saskatu cilvēku vērtībās, uzvedībā, izglītības ceļā, ko ejam. Dažādība, daudzveidība ekosistēmās ir pamatvērtība, kas skolās nekad nav bijusi novērtēta, tā zināmā mērā ir pat izskausta. Ar unifikāciju, standartiem, akadēmisku pieeju, materiālistisku pasaules uzskatu. Mums pret katru bērnu ir jāattiecas, kā integrētu būtni garā, dvēselē, prātā un ķermenī. Mums nekas šai viedajai būtnei nav jāiemāca. Mums kā vecākiem un skolotājiem jābūt tikpat integrētiem visās dimensijās, lai spētu būt kā piemērs tiem un patiesi spētu sajust un ieraudzīt katra bērna būtību un sūtību.
Vai ir kāds ar kuru rezonē uzrakstītais un kas būtu gatavs stiprināt šāda scenārija materializēšanos?
Pirmais, ko tu jau vari izdarīt, lai šī rezonanse palielinātos, ir izplatīt šo ideju tālāk.